Bērna piesaiste, traumu ietekme un saskarsme ar bioloģiskajiem vecākiem audžuģimenē

Pirmā nedēļa, kad bērns nonāk audžuģimenē, reti izskatās tā, kā cilvēki iedomājas. Daži bērni ir ļoti klusi un pakļāvīgi — dara visu, ko saka, nestaro uzskatus, pielāgojas katrai gribai. Šis "perfektais" bērns var būt brīdinājuma zīme, nevis mierinājums. Citi uzreiz melo, zog pārtiku, naktīs raud vai uzrāda pēkšņas dusmu lēkmes. Abos gadījumos runa ir par vienu un to pašu: bērns, kurš nav pieradis, ka pieaugušie paliek.

Ko nozīmē piesaiste un kāpēc tā ir centrālā tēma

Piesaiste (angliski: attachment) ir bērna spēja veidot uzticamas emocionālas saiknes ar aprūpētājiem. Bērniem, kas aug bioloģiskajās ģimenēs ar stabiliem vecākiem, šī spēja attīstās dabiski pirmajos dzīves gados. Bērniem, kas piedzīvo pamešanu, vardarbību vai biežas aprūpētāju maiņas, piesaistes mehānisms tiek traucēts — nereti neatgriezeniski vienkāršā veidā, bet pārveidojami.

Latvijas audžuģimeņu apmācību programmā piesaistes tēma ir obligāta tāpēc, ka tā tieši ietekmē to, kā audžuvecāki interpretē bērna uzvedību. Bērns, kurš naktī ierodas virtuvē un slepus paslēpj maizi spilvendrānā, nezsog — viņš nodrošina sevi pret nākotni, kurā ēdiena var nebūt. Tas nav morāls deficīts; tas ir izdzīvošanas mehānisms, kas bijis nepieciešams iepriekšējos apstākļos.

Biežākās uzvedības izpausmes un to cēloņi

Hipervigilance (pastāvīga modrība). Bērns pastāvīgi seko līdzi visam, kas notiek mājā — pieaugušo garastāvokļiem, skaļumam, kustībām. Tas izskatās kā klusums vai pārmērīga paklausība, bet patiesībā ir spriedze. Šāds bērns ir iemācījies ātri nolasīt draudu signālus vidē.

Kontrole pār ēdienu un mantām. Zādzība, slēpšana, pārmērīga ēšana — visi šie mehānismi ir saistīti ar bāžām par resursu pieejamību. Brīva piekļuve ēdienam, iespēja ņemt augļus no bļodas bez atļaujas, sava kastīte virtuvē — šādi praktiski soli bieži vien mazina uzvedību ātrāk nekā soda sistēmas.

Attiecību testēšana. Bērns provokācijām, agresijā vai emocionālā distancēšanās pārbauda — vai jūs arī aiziesiet? Šī testēšana var ilgt mēnešus. Atbilde uz to nav sods — tā ir konsekventa klātbūtne. "Es šeit esmu, pat ja tu esi dusmīgs."

Disociācija. Bērns ar smagākiem traumas pieredzes slāņiem var "izslēgties" stresa situācijās — kļūt tukšs, nereagēt, šķist ka ir cits telpu. Tā ir neirobiologiski saprotama reakcija uz pārmērīgu stresu. Ja tas notiek regulāri, ir nepieciešams profesionāls psihologa novērtējums.

Drošā piesaiste: kā tā veidojas audžuģimenē

Piesaiste nerodas no baudas — tā rodas no uzticamības. Trīs principi, kas veicina drošās piesaistes attīstību:

Paredzamība. Ikdienas rutīna — ēdienreizes vienā laikā, zināmas aktivitātes, skaidras sagaidīšanas — sniedz bērnam prognozējamu pasauli. Bērns, kurš nezina, kas notiks pēc stundas, ir hroniskā stresā. Rutīna nav stīvums — tā ir drošība.

Pietiekami laba reakcija. Nav nepieciešams katru reizi atbildēt perfekti. Ir nepieciešams atbildēt — un, ja kļūdāties, labot. Tieši šis labošanas process ("Es redzēju, ka es uz tevi sāku kliegt un tas bija nepareizi") ir tas, kas veido uzticēšanos.

Pieļaujamā tuvuma robeža. Bērni ar piesaistes traucējumiem bieži vai nu atvairās no tuvuma, vai arī pārmērīgi meklē to no svešiniekiem. Abos gadījumos fiziskais un emocionālais tuvums ir jādozē — ne jāpiespieš, ne jāatteic. Bērnam jāpieder iespēja kontrolēt savu distances sajūtu.

Saskarsme ar bioloģiskajiem vecākiem: biežākie jautājumi

BTAL uzliek audžuģimenei pienākumu veicināt bērna saskarsmi ar bioloģiskajiem vecākiem, ja vien bāriņtiesa nav lēmusi citādi un ja tas nekaitē bērna attīstībai. Šis noteikums rada emocionālu spriedzi daudzās audžuģimenēs.

Kāpēc valsts uzstāj uz saskarsmi? Jo pētījumi un prakse rāda, ka bērniem, kuriem tiek uzturēts kontakts ar bioloģiskajiem vecākiem (pat fragmentārs un uzraudzīts), ir mazāka identitātes krīze un labākas adaptācijas spējas ilgtermiņā. Kontakts neatnīkina audžuvecāku lomu — tas palīdz bērnam integrēt savu stāstu.

Kā sagatavoties saskarsmes dienai? Parasti bērns rāda uzvedību pirms un pēc tikšanās ar bioloģiskajiem vecākiem. Pirms — nervozitāte vai pārmērīga aktivitāte. Pēc — var būt raudāšana, agresija vai noslēgšanās. Šī nav neveiksme — tā ir normāla reakcija uz sarežģītu situāciju. Svarīgi: nerakstieties bioloģisko vecāku tiesāšanā bērna priekšā, pat ja bijušā aprūpētāja uzvedība jums šķiet aizskaroša.

Kas notiek, ja saskarsme ir kaitīga? Ja pastāv pamatotas bažas (bērns ir nobijies, emocionāli destabilizēts vai pie vecākiem ir konstatēta bīstama uzvedība), audžuģimenei ir jāziņo bāriņtiesai, kura var mainīt vai apturēt saskarsmes nosacījumus. Audžuģimene pati nepieņem šo lēmumu — tā informē un piedalās procesā.

Piesaistes veidošana ir vissarežģītākā un visnoturīgākā audžuģimenes darba daļa. Tā nav ātrā terapija — tā ir ilgtermiņa klātbūtne. Mūsu ceļvedis Audžuģimeņu un Adopcijas Ceļvedis Latvijā satur nodaļu par psiholoģisko sagatavošanos ar praktiskiem scenārijiem un ieteikumiem resursiem, ko izmantot, ja profesionālā palīdzība ir nepieciešama.

Ko varat darīt jau tagad

1. Izlasiet kaut vienu grāmatu par piesaistes teoriju pirms bērna ierašanās — tas mainīs perspektīvu.
2. Vaicājiet savam atbalsta centram par psihologa konsultācijām — tās ir paredzētas arī audžuvecākiem, ne tikai bērnam.
3. Ja saskarsmes dienas ir emocionāli smagas, runājiet par to ar supervizoru — tā nav vājuma pazīme.
4. Iepazīstiet bērna stāstu, cik vien tas ir iespējams — katrs piesaistes traucējuma gadījums ir individuāls un prasa individuālu pieeju.

Audžuģimeņu un Adopcijas Ceļvedis Latvijā →