Pēcadopcijas atbalsts un psiholoģiskā palīdzība audžuģimenēm Latvijā

Tiesas spriedums ir apstiprināts. Dokumenti ir noformēti. Bērns juridiski ir jūsējais. Un tieši tajā brīdī daudzas adoptētāju ģimenes jūt, ka atbalsts sistēma vispār pazūd. Kamēr process ritēja, bija darbinieki, tikšanās, formulāri, struktūra. Kad viss ir beidzies — nav nekas.

Šī ir plaši atzīta problēma Latvijā, un tā ir arī viens no iemesliem, kāpēc pētnieki un Labklājības ministrija uzsver, ka "adopcija nav finiša līnija, bet gan jauns sākums."

Ko valsts piedāvā pēc adopcijas

Latvijā pēcadopcijas atbalsts nav tik struktūrēts kā procesa sākums. Tomēr tas pastāv, ja zina, kur meklēt.

Ārpusģimenes aprūpes atbalsta centri ir primārā pēcadopcijas atbalsta struktūra. Šīs nevalstiskās vai pašvaldību organizācijas saņem valsts finansējumu, lai nodrošinātu:

• Psihologa individuālās konsultācijas gan adoptētājiem, gan bērnam.
• Grupas terapiju un atbalsta grupas adoptētāju ģimenēm.
• Sociālā darbinieka konsultācijas juridiskajos un finansiālajos jautājumos.
• Krīzes intervenci, ja ģimenē rodas akūta situācija.

Svarīgi: šie pakalpojumi ir pieejami arī pēc adopcijas apstiprināšanas, ne tikai procesa laikā. Taču piekļuve tiem jāmeklē aktīvi — neviens automātiski neatver durvis.

Izglītības atbalsts. Bērniem, kas nākuši no ārpusģimenes aprūpes sistēmas, bieži ir mācīšanās grūtības, kas nav saistītas ar intelektuālo spēju trūkumu, bet ar to, ka viņi ir zaudējuši izglītojošo stabilitāti. Skola var pieprasīt pedagoga psihologa novērtējumu, kas savukārt var atvērt piekļuvi palīdzošajam pedagogam vai individuālam mācību plānam.

Supervīzija audžuģimenēm: kas tā ir un kā darbojas

Supervīzija ir strukturēta tikšanās ar supervizoru — parasti psihologu vai sociālo darbinieku —, kurā audžuģimene pārrunā grūtās situācijas, savu emocionālo stāvokli un profesionālos izaicinājumus.

Latvijā supervīzija audžuģimenēm ir obligāta un bezmaksas — to nodrošina atbalsta centri. Praksē tā bieži notiek reizi mēnesī vai reizi divos mēnešos, atkarībā no ģimenes situācijas un atbalsta centra kapacitātes.

Daudzi audžuvecāki supervīziju sākotnēji uztver kā "uzraudzību no augšas" — ka kāds nāk pārbaudīt, vai viņi dara visu pareizi. Tas nav mērķis. Supervīzija ir telpas veids, kurā jūs varat pateikt to, ko nedrīkst teikt pie bērna un ko nav vērts uzsvelt radiniekiem. "Es esmu noguris." "Es nezinu, kā reaģēt uz šo bērna uzvedību." "Man šodien gribējās visu atmest."

Šī emocionālā drošā zona ir izdegšanas profilakse. Bez tās daudzas audžuģimenes pārtrauc darbību ne tāpēc, ka nevēlas palīdzēt — bet tāpēc, ka ir izsmeltas bez atbalsta.

Pašvaldību atbalsts: ko var pieprasīt

Pašvaldību atbalsts audžuģimenēm variē. Latvijas tiesību akti nosaka minimālos standartus, bet pašvaldībām ir zināma rīcības brīvība papildu atbalstā. Ieteicams aktīvi jautāt, jo ne viss tiek piedāvāts automātiski.

Sociālie pakalpojumi. Ģimenei, kurā atrodas bērns ar invaliditāti vai smagiem funkcionāliem traucējumiem, var pienākties aprūpes mājās pakalpojums vai dienas aprūpes centrs, ko finansē pašvaldība. 50% līdzfinansējuma modelis šiem pakalpojumiem ir ieviests, bet jāpiesakās sociālajā dienestā.

Atbalsts specializētajām audžuģimenēm. Ja uzņemat bērnu no krīzes audžuģimenes kategorijas vai bērnu ar smagiem traucējumiem, pašvaldībai ir pienākums nodrošināt papildu atbalstu — gan finansiālu (paaugstinātas atlīdzības kategorijā), gan pakalpojumu veidā.

Brīvdienu programmas. Daži pašvaldību sociālie dienesti organizē atpūtas nometnes vai atelpas programmas, kur bērns aiziet uz brīdi pie citas aprūpētājas personas, lai audžuģimene var atpūsties. Ja tādas programmas jūsu pašvaldībā nav, var uzdot jautājumu — vai tās var organizēt vai līdzfinansēt.

Ko darīt, ja atbalsts nepietiek

Pirmā rīcība ir sarunāties ar sociālo darbinieku, kas koordinē bērna lietu. Ja problēma ir sistēmiska — atbalsts netiek nodrošināts likumā noteiktajā apjomā —, ir tiesības rakstīt iesniegumu pašvaldībai un, ja nepieciešams, VBTAI.

Nevalstiskās organizācijas ir otrs resurss. Latvijas Audžuģimeņu apvienība un nodibinājums "Bērns un ģimene" sniedz gan praktisku palīdzību, gan aizstāvību gadījumos, kad sistēma nefunkcionē pareizi. Tās arī uztur atbalsta grupu tīklus, kur ģimenes ar līdzīgu pieredzi var viens otram palīdzēt.

Atbalsts pēc adopcijas vai audžuģimenes procesa nav jāmeklē pašiem no nulles. Sistēma pastāv — tā ir jāzina. Mūsu Audžuģimeņu un Adopcijas Ceļvedis Latvijā ietver kontaktu sarakstu atbalsta centriem un NVO visā Latvijā un skaidrojumu, kurus pakalpojumus var pieprasīt no savas pašvaldības.

Praktiski soļi, lai saņemtu atbalstu

1. Pieteikties ārpusģimenes aprūpes atbalsta centram savā reģionā — parasti pietiek ar telefona zvanu.
2. Jautāt sociālajam darbiniekam par supervīzijas iespējām, ja neviens to nav piedāvājis.
3. Noskaidrot, kādi bērna izglītības atbalsta pakalpojumi pieejami pēc skolas uzsākšanas.
4. Ja bērnam ir invaliditāte, pieteikties sociālajā dienestā novērtēšanai, kas atver piekļuvi papildu finansētiem pakalpojumiem.
5. Iesaistīties adoptētāju vai audžuģimeņu atbalsta grupā — ne tikai krīžu gadījumā, bet kā regulāru resursu.

Audžuģimeņu un Adopcijas Ceļvedis Latvijā →